tad nu tā. pie visa vainīga ir mana mamma. jā, tieši viņa pielipināja veloslimību. tas ir tā. katru dienu Tu par to esi spiests dzirdēt ar vien vairāk un vairāk, kamēr Tev dzimšanas dienā vēl uzdāvina riteni un gala beigās Tu esi spiests ar to sākt veikt kādas kustības no punkta A līdz punktam B pa noteiktām trajektorijām :D
lai nu kā, nav jau tik traģiski, patiesībā, esmu ārkārtīgi mammai pateicīga, ka esmu tagad viena no velokustības atbalstītājām. par infrastruktūru es tiešām negrasos runāt vismaz tuvākajā laikā, jo bez "franču valodas" lamuvārdiem pēc dzīvošanas Nīderlandē es nespēju iztikt izsakoties par šo tēmu, bet runāšu par to, ka mēs, kā jau latvieši, par spīti visam, "nemetīsim plinti krūmos" un dosimies tik uz priekšu un CEĻĀ.
