Tikai vēlējos padalīties savās emocijās un pārdomās. Viss sākās ar "Brīvības ielas komūnu" iepretim Ministru Kabinetam, kurā, šķiet, ka pati jau pamazām sāku jukt prātā, bet pati šonakt pavadīju.
Kas?
Kāds ir, kāds nav pamanījis manas aktivitātes biedrībā PIRMIE (jā, zinu arī tos daudzos pretrunīgos viedokļus,ja pavisam godīgi - tas mani vispār neinteresē, jo daru to kas man patīk un attaisnoties netaisos ne brīdi tiem, kas kritizē, bezjēdzīga laika tērēšana). Lūk, biedrība PIRMIE trīs dienas un divas naktis, lai protestētu pret Valda Dombrovska īstenoto politiku atsevišķos jautājumos, pievienojās protestam Brīvības ielas komūnā ar savām izvirzītajām prasībām (jā, ak, ko tik par šo pievienošanos nenācās dzirdēt, bet ja kādam ir laiks, tad palasāt šo te: http://www.1mie.lv/lv/zinas/190-viesturs-liepkalns-patiesba-par-protestu).
Kāpēc?
Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka es, viena no vislielākajām komforta mīlētājām, savas gultas cienītājām, siltuma mīlētājām, cilvēka, kurš ir pret visādiem piketiem, protesta akcijām (vinmēr esmu uzskatījusi, ka konstruktīvi vienmēr visu var atrisināt) pēc pirmās stundas pavadīšanas, kad biju nolēmusi apciemot savus organizācijas biedrus un pārējos Brīvības ielas komūnas biedrus iesākumā dienas laikā, tikai mājās pārbraucot jau pēc piecām tur pavadītām stundām no trijiem līdz astoņiem, pulksten divpadsmitos naktī sapratu, ka braukšu atpakaļ uz Rīgu... ES PĀRKĀPU SAVUS PRINCIPUS, ko iespējams sev ilgi pārmetīšu, BET, VISS NOTIEK TĀ, KĀ TAM IR JĀNOTIEK ...
Secinājumi:
1. Rīt, pirms braukšu uz darbu, aizvedīšu C vitamīnu un karsto ūdeni komūnas biedriem. Jo zinu, ka "tā nav ērta bezpajumtnieku patversme" (LNT TOP 10 teikums), lai arī cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un nes pārtiku, ūdeni un citas nepieciešamās lietas.
2. Par uzvarām un zaudējumiem protestējot es nerunāšu. Valdībai tāpat nav mugurkaula, lielākoties tāpēc, ka nemāk skaidrot sabiedrībai notiekošos procesus un nav vērts pat laiku tērēt spreižot kāda jēga no tā visa protesta un vai ko var panākt, bet te ir vairāk runa par emocionālo un idejisko pusi. Ir cilvēki, kas guļ pie MK teltīs un neēd, bet visā LV Republikā ir cilvēki kas JAU mirst badu, bet neprotestē.
3. Komunicēt un dzirdēt nācās dažādu cilvēku viedokļus un man ir tikai viens secinājums: paaudze pēc 40 visi meklē vainīgos jebkurā lietā, procesā vai norisē un skaļi par to visu bļauj, jaunie, savukārt, ir gatavi konstruktīvi meklēt risinājumus.
4. Visskumjākais visā ir tās ārprāta negācijas ko nākas lasīt un uzklausīt globālajā tīmeklī. Un te nu ļoti vēlos piekrist lasītajam mammas blogā:
"Neapšaubāmi, man bija priekšstats par to, cik interneta portālu komentāri ir negatīvi un žultaini. Bet lasītais pārsteidza pamatīgi! Patiesībā, pat uzdzina bailes! Tik daudz ļaunuma, negatīvisma, cinisma! Liekas, cilvēkiem nav sava viedokļa, tie tikai brēc! Brēc bez skaidra skata uz notikumiem, bez gribēšanas analizēt, bez gribēšanas uzklausīt citu viedokļus! Kur paliek tolerance? Kur paliek ieklausīšanās citu viedokļos un argumentos? Briesmīgākais, ir tas, ka liekas, šos viedokļus un argumentus ne tikai nedzird, bet NEGRIB dzirdēt! Un otrs, kas ir šie komentētāji? Tie tak nevar būt bomzīši, vai pensionāri, proti, tā sabiedrības daļa, kuriem mūsu valdība visvairāk ir nodarījusi pāri, jo domāju, iespējas piekļūt internetam, tiem nav īpaši plašas. Tātad atliek cilvēki darbaspējīgā vecumā un gribētos teik - strādājoši, jo par interneta pakalpojumiem ir jāmaksā un tā kā komentāri bija tapuši vakara stundās, tad gribētos teikt, ka interneta pieslēgums ir mājās pieejams. Lai kas viņi būti, paliek baisi, ka starp mums ir tik daudz ļaunuma un negatīvisma!!! Ir neomulīgi dzīvot sabiedrībā, ja Tu zini, ka starp apkārtējiem ir šie interneta komentētāji!"
Te nu, lai cik labi audzināta esmu, vēlos par visiem 100 % piekrist PIRMO biedra izteikumam: http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=13507 Varbūt ja es to teiktu, tad nedaudz pieklājīgāk, inteleģentāk un nevajadzētu cenzūru. Bet tam noteikti neviens nepievērstu uzmanību un neviens nerakstītu, tostarp, par labām lietām neviens nekad nerakstīs. Un tā ir sava veida atbilde, iespējams, uz mammas rasktīto un diemžēl - skumji, bet patiesa. Tāda ir demokrātijas un vārda brīvības cena. Katram tiesības uz savu viedokli.
Es ļoti gribētu lai arī Jūs, turpinātu cīnīties, neskatoties ne uz ko, īpaši uz sabiedrības negatīvo attieksmi un citiem šķēršļiem. Baidīties vairāk nav no kā.
